1. maijs — Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena

Svētki darbam un darba cilvēkam

Latvijas valstij šī diena ir īpaši nozīmīga, jo tiek svinēti divkārši, savstarpēji saistīti svētki — tieši 1. maijā pirmoreiz tika sasaukta Latvijas Republikas Satversmes sapulce, kas izstrādāja un 1922. gadā pieņēma valsts pamatlikumu — Satversmi, kura nosaka katra mūsu valsts iedzīvotāja demokrātiskās tiesības — tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, darbu utt. 1. maijā Latvijā tiek atzīmēti arī Darba svētki. Gan pasaulē, gan mūsu valstī šos svētkus svin jau vairāk nekā simt gadu un to aktualitāte ir neapstrīdama joprojām.

Pirmoreiz par 1. maiju kā nozīmīgu dienu pasaules vēsturē tiek runāts 1886. gadā. 1884. gadā Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas arodbiedrību savienība nolēma iesniegt valdībai prasību par astoņu stundu darbadienas ieviešanu. Tā kā arodbiedrību prasība netika ņemta vērā, 1886. gada 1. maijā aptuveni četrdesmit tūkstoši strādājošo sāka streiku, kas drīz vien izvērtās par vispārēju. Masu spiediena rezultātā Amerikas Savienoto Valstu kongress 1887. gadā dažās darbu nozarēs izdeva likumu par astoņu stundu darbadienas ieviešanu. Gadu vēlāk ASV strādnieku “Darba savienība” nolēma ar 1890. gada 1. maiju no jauna uzsākt cīņu par astoņu stundu darbadienas ieviešanu. Savukārt 1889. gadā Parīzē sanākušais starptautiskais strādnieku kongress nolēma, ka 1. maijs būs tā diena, kad visās zemēs un pilsētās notiks starptautiskas manifestācijas ar prasību valdībām likuma ceļā noteikt astoņu stundu darbadienu. Kopš tā laika 1. maijs kā strādājošo starptautiskās solidaritātes diena tiek atzīmēts katru gadu. Arī Latvijā, kaut arī pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas par šiem svētkiem ir mazliet piemirsts.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un pārējās Baltijas valstu arodbiedrības uzskata, ka ir pienācis laiks strādājošajiem solidarizēties, lai aktualizētu šos jautājumus un vēlreiz liktu pievērst tiem valdības un plašākas sabiedrības uzmanību. Tieši tādēļ Baltijas valstu arodbiedrību padomes sēdē pieņemts aicinājums atjaunot darba un strādājošo solidaritātes dienas nozīmi un atbalstīt arodbiedrību aktivitātes šajā dienā.

Uzskatām, ka Darba svētku dienā katrai arodorganizācijai, nozaru arodbiedrībai un arodbiedrībām kopumā būtu jāizsaka gatavība aizstāvēt strādājošo sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses. Tikai pašu strādājošo vēlme solidarizēties un iestāties par savu interešu un tiesību aizstāvību spēs radīt demokrātisku sabiedrību un kopīgu strādājošo problēmu risināšanu valsts līmenī. Tas ir process, izaugsme un izpratne, solidarizējoties paust brīvprātīgi savu kopējo viedokli un gribu.

Svētki valstij un demokrātijai

Pirms daudziem gadiem tā bija vēsturiska diena, kad pirmo reizi sanāca Latvijas valsts pilsoņu ievēlētais pirmais Latvijas valsts parlaments. Tā bija Satversmes sapulce. Ne vācu bruņinieku jeb muižniecības pārstāvji landtāgā, ne Krievijas impērijas Valsts domes deputāti, protams, nevarēja paust latviešu tautas intereses un centienus. Piepildījās tautas mūžsenie sapņi. Rainis teica: 

“Ir tomēr patiesība,

  Ko mēs teicām,

  Un paliek taisnība,

 Ko vēstījām.”

Šoreiz — ievērojamā Latvijas politiķa, Satversmes sapulces un pirmo četru Saeimu deputāta Fēliksa Cielēna atmiņas par Satversmes sapulces sanākšanas brīdi. Tās publicētas viņa memuāru “Laikmetu maiņā” otrajā sējumā, kas izdots 1963.gadā Zviedrijā. Publikācijā “LV” redakcija respektējusi grāmatas stilu un ortogrāfiju.

Šis vienreizējais laiks 1920. gadā

Bija silta saulaina diena, kad 1920. gada 1. maijā Satversmes sapulces locekļi salasījās uz pirmo sēdi. Likās, ka pati daba uzsmaidītu šim ārkārtīgajam notikumam latviešu tautas vēsturē. Pats nams šodien bija visai svinīgs: sarkanu toņu paklājs un dekoratīvi lauru koki greznoja vestibila baltā marmora kāpnes. Pa tām nu svarīgi virzījās augšup tautas vietnieki. Gaiša bija citkārt pakrēslā tītā kuluāru zāle. Tās augstajos logos laistījās spilgta gaisma, kas it kā apskaidroja visu sejas.

Jau kādu pusstundu pirms sēdes atklāšanas deputāti pulcējās kuluāru zālē. Tautas padomes laikā, kad tur sanāca ap 80 deputātu, tā šķita patukša, bet tagad 150 Satversmes sapulces locekļi šo priekštelpu jau it kā pieblīvēja.

Deputāti, kas vakar vēl vēlēšanu cīņā bija sīvi apkarojušies, šodien laipni spieda viens otram roku, tā gribēdami izteikt savu svinīgo noskaņu lielajā vēsturiskajā dienā. Nu pirmoreiz, kopš uz zemeslodes atskanēja latviešu valodas dialekti, pulcējās vienā valsts kopībā tautas vēlēti deputāti, lai lemtu par jaunās valsts tagadni un nākotni. Pacilāta nacionāla pašapziņa, pat lepnums bija vērojams latviešu deputātu sejās. Ne tikai vēsturiskā aspektā latviešu tautas vietniekos iezīmējās pašapziņa. Tagadnes sīvo cīņu izjūtā un uzsvērtā lepnumā ieradās tie deputāti, kas paši cīnījušies par demokrātijas uzvaru. Sakauti visi tautas ienaidnieki: reakcionārie vācieši, viņu sabiedrotie niedristi, krievu ultranacionālisti un uzvarēti arī krievu un latviešu komunisti. Zeme nu ir brīva un vienota jaunajam laikmetam.

Jo pašapzinīgi kuluāros turējās sociāldemokrāti. Viņu sejas atspoguļoja uzvaru Satversmes sapulces vēlēšanās, kas devusi iespēju 58 deputātiem ienākt tautas likteņu lēmējā augstajā namā.