***
Pa dzelzceļa malā sniegā iemītu taciņu mazais Ansis iet uz skolu. Ir 19. gadsimta deviņdesmito gadu sākums, drīz Aspazija pārcelsies uz Rīgu un satiks advokātu un “Dienas Lapas” redaktoru Jāni Pliekšānu, drīz nāks jaunstrāvnieku laiks, bet sniegotā ziemas rītā mazs zēns iet uz Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pamatskolu. Vasarās tēvs viņu sūta ganu gaitās, bet ziema tiek īpaši gaidīta, jo skolā Ansim ļoti patīk. Viņš čakli un neatlaidīgi mācās, īpašu vērību pievērš valodām, daudz lasa. Tajā laikā zīmēšanu skolā nemāca, tāpēc neviens vēl nezina, ka dziļi zēna dvēselē slēpjas mākslinieka talants. Ceļā uz skolu Ansis domās izstaigā savus nākotnes ceļus, kaut arī zina – četras ziemas Majoru skolā būs pagājušas un tēvs viņu sūtīs mācīties amatu, bet pasapņot jau nav aizliegts. Ansis labprāt vēl vairāk lasītu, vairāk mācītos, kaut ko jaunu uzzinātu, taču deviņu bērnu ģimenē katram jādomā par noteiktu darbu. Tēvs Ādams uz Majoriem atnācis no Aizputes, būdams namdaris, cēlis gan pašu māju Konkordijas ielā, gan daudzas vasarnīcas Jūrmalā. Tēvs darbojas Majoru-Dubultu Labdarības biedrībā, pazīst dažādus ietekmīgus cilvēkus un ir jau sarunājis ar mūrniekmeistaru Sēju, ka Ansis ies pie viņa mācībā un dienās būs būvuzņēmējs. Ansis pāriet sliedēm un ir pie skolas, domu pavediens apraujas, prieks kā Lielupes palu straume ieplūst sirdī. “Es mācīšos, mācīšos un piepildīšu savus sapņus!” domā zēns, verot Majoru skolas durvis. Vēl tikai 19. gadsimta 90. gadu sākums, un Ansis Cīrulis ir Majoru skolas skolēns.
***
Neatlaidība un darbs, nemitīga zināšanu papildināšana ļauj Ansim Cīrulim atteikties no mūrnieka darba un pievērsties mākslai. Pie Sējas viņš tomēr apgūst mūrnieka amatu, bet mācības turpinās Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā, Venjamiņa Blūma mākslas skolā, kā arī Jūlija Madernieka mākslas studijā un Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā. Vairākus gadus ziemu Ansis Cīrulis pavadījis Parīzē, kur papildinājies Juliāna mākslas akadēmijā.
Grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis ir Latvijas Republikas pirmās pastmarkas meta un valsts karoga standarta autors. Grafikā strādājis, veidojot plakātus, ilustrācijas, grāmatzīmes un vinjetes. Viņš ir pievērsies dažādām lietišķās mākslas nozarēm, to tālākajā attīstībā dodot lielu māksliniecisku ieguldījumu. Veidojis metus figurālām sienas segām un ornamentāliem paklājiem īsbārkšu un saistītā gobelēna tehnikā, kas tapuši Latvju sieviešu nacionālās līgas austuvē. Ansis Cīrulis arī projektējis mēbeļu komplektus sabiedriskām un dzīvojamām telpām, vitrāžas, veidojis metus porcelāna apgleznojumiem Kuzņecova porcelāna rūpnīcai un darbnīcai ”Burtnieks”. Pēc mākslinieka projektiem darināti arī metāla kausi un svečturi. 1939. gadā pēc mākslinieka meta kalti Rīgas pils vārti.
***
Šodien muzejos varam apskatīt Anša Cīruļa (1883-1942) gleznas, skices un keramikas darbus. Taču līdz mūsdienām Anša Cīruļa sienas gleznojumi saglabājušies tikai trijās vietās – Rīgas pils Sūtņu zālē, Dzintaru koncertzālē un bērnu sanatorijā ”Ogre”. Majestātiski veras Rīgas pils vārti, plīvo Latvijas karogs… Mākslinieka pirmā skola, mainījusi savu veidolu, glabā atmiņu par kāda maza zēna četrām ziemām skolas solā. Anša Cīruļa radošais devums ierindo viņu starp nozīmīgākajiem latviskās identitātes pamatlicējiem.
***
Mākslinieks Ansis Cīrulis dzīvo Rīgā, bet vasaras pavada Majoros. Reizēm viņš aiziet līdz Aleksandra ielai, kur parunājas ar Raini, kas ir mākslinieka tuvākais dzejnieks. Reizēm aiziet uz Viktorijas ielu pie Alberta Kronenberga. Ansis Cīrulis arī vasarās bieži brauc uz savu Rīgas darbnīcu, un ceļš uz Majoru staciju tas pats, pa kuru viņš reiz gāja uz savu skolu. Ansis Cīrulis apstājas dzelzceļa malā un noraugās uz Majoru skolu, uz savu pirmo gaismas pili, kas deva viņam spārnus visa mūža lidojumam.
Izmantoti fakti no žurnāla “Jaunā Gaita”, nr.102 – 104, 1975