Majoru vidusskola – Lapa 2

Jūrmalas pilsētai – 60 | 1998. gads

Majoru pamatskolas atgriešanās vēsturiskajās telpās

1998. gada 1. septembris bija diena, kad, kļavu lapām pamazām zeltījoties, Majoru pamatskolas (tagadējā Majoru vidusskola) ēkā Smilšu ielā, Lielupes krastā tika iezvanīts absolūti jauns mācību cēliens – skolas mācībspēkiem un audzēkņiem pēc vairāku gadu “trimdas” atgriežoties savās vēsturiskajās telpās.

Patiesībā gan būtu jāprecizē, ka vēsturiskais korpuss atgriešanās momentā vēl nebija renovēts, mācību darbs tika uzsākts jaunajā, gaišajā, modernajā un lielajā piebūvē ar augsto tornīti, kamēr vecā daļa vēl tikai gaidīja galīgo atdzimšanu.

Majoru skola ir viena no vissenākajām Jūrmalas mācību iestādēm: zīmīgi, ka tieši šogad skola atzīmē savu 140. jubileju. Skola piedzīvojusi daudzas “kristības”, mainoties nosaukumiem: Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pirmmācības skola, Rīgas 73. septiņgadīgā skola, Jūrmalas septiņgadīgā skola, vēlāk – astoņgadīgā skola; kādā posmā arī – deviņgadīgā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas: Majoru pamatskola; kopš 2011. gada – Majoru vidusskola. Jāpiemin, ka 1907. gadā pie Majoru skolas izveidoja arī bērnudārzu, 1911. gadā – Majoru-Dubultu tirdzniecības skolu, kura pastāvēja līdz 1914. gadam.

Skolas izveide notika latviešu tautas pirmās atmodas posma izskaņā, kad 1879. gadā Jānis Dumpis nelielās telpās Majoros atvēra privātu skolu, ko pabalstīja muižu valde. 1882. gadā dibināja Majoru-Dubultu Labdarības biedrību, un viens no tās galvenajiem darbības virzieniem bija: uzturēt skolu, vākt līdzekļus, lai dotu iespēju skoloties arī mazturīgu ģimeņu bērniem. Biedrība rīkoja koncertus, teātra izrādes, literāros vakarus, balles, eglītes un citus sarīkojumus ar mērķi bagātināt kultūras dzīvi, kā arī vākt ziedojumus. Skolu materiāli pabalstīja arī Majoru barons Firkss. Biedrība cītīgi krāja līdzekļus, 1883. gadā nopirka gruntsgabalu un tā paša gada 14. augustā zemē lika skolas jaunās ēkas pamatakmeni. Par to atrodamas interesantas ziņas senajā presē: kopā ar pamatakmeni zemē “iemūrēja skārda dozi līdz ar dokumentiem un dažādām naudām, un gubernators, vicegubernators un Majoru īpašnieka pilnvarnieks iestādīja pa eglītei un vīnā uzdzēra veselības skolas plaukšanai.” 1884. gada 1. janvārī Majoru pamatskola sāka darbu jaunajā ēkā.

1887., kā arī 1899. gadā skolas ēku paplašināja, pārbūvēja, senajam korpusam piešķirot to apjomu, kāds saglabājās līdz pat 20. gs. 80. gadiem. Skola tika dažādi pabalstīta, piemēram: 1889. gadā, kad Dr. Johana Kristiāna Nordštrēma, Rīgas jūrmalas pirmās ūdensdziedniecības iestādes “Marienbāde” dibinātāja, mantinieki iestādi pārdeva, skolai viņi piešķīra ziedojumu 300 rubļu apmērā. Ja sākotnēji skolēnu skaits bija neliels, un skolotājs – tikai viens, ieejot 20. gadsimtā, 1901. gadā skolā jau mācījās ap 200 bērnu, strādāja 4 skolotāji (skolas priekšnieks un skolotājs Kārlis Pampe, skolotāji Kundziņš, Birzvalks un Āre).

Rakstnieks un skolotājs Kārlis Zutis (1903–1970) skolas namu nodēvējis par vienu no “Rīgas Jūrmalas ievērojamākām celtnēm” simboliskā ziņā. Ja Rīgā laikos, kad saimnieciskā un politiskā vara bija vācu un krievu tautības pārstāvju rokās, latviskās kultūras centrs bija Rīgas Latviešu biedrība, ko dēvēja par “Māmuļu”, tad Majoru-Dubultu biedrība esot “Jūrmalas Māmuļa”. Zutis atzīmējis, ka vairākos paņēmienos uzceltais divstāvu nams savas arhitektūras ziņā neesot īpaši interesants, un tā fasādē esot norādīts celšanas gads – 1882.

Tā kā nams kalpoja arī Majoru-Dubultu labdarības biedrības vajadzībām, skola reizē bija arī vietējais kultūras dzīves centrs: te atradās bibliotēka, darbojās koris, teātra trupa, notika dažādi priekšlasījumu vakari un koncerti. 1903. gadā Majoru skolā viesojās nesen no Slobodskas trimdas pārbraukušais literāts Rainis kopā ar Aspaziju, tika lasīti dzejoļi no Raiņa krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Literatūrpētnieks Antons Birkerts atmiņās pierakstījis, ka “ar vilcienu, ratos, ar kuģīšiem visdažādākajā laikā un veidā cilvēki steidzās uz Majoriem, lai ieraudzītu tur Raini…” Par vēsturisko mirkli atgādināja memoriālā plāksne, kas līdz vērienīgajai skolas nama rekonstrukcijai 20. gadsimta izskaņā atradās pie ēkas. Dažādos sarīkojumos skolā viesojās arī citi ievērojami kultūras darbinieki: Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, Vilis Plūdonis, Ernests Birznieks-Upītis, Emīls Dārziņš, Jūlijs Dievkociņš un citi.

Pirmā pasaules kara gados skola uz laiku iemājoja Majoru muižā, jo skolas telpas izmantoja karaspēka daļas. Arī Otrais pasaules karš ietekmēja skolas darbu: audzēkņus pārvietoja uz kādu ēku Turaidas ielā. Pēc vācu karaspēka aiziešanas skolēni atgriezās savās telpās.

Lielās ceļa jūtīs skola atkal bija īsi pēc Atmodas: 1991. gadā sākās skolas ēkas rekonstrukcija. Vienu mācību gadu skolas kolektīvs pavadīja Lielupes vidusskolā, bet uz turpmākajiem 6 gadiem par jauno Majoru pamatskolas mājvietu kļuva vairākas vasarnīcu tipa ēkas Dzintaros, Edinburgas prospektā. Daudzi jūrmalnieki, kuru pamatskolas gaitas ritēja posmā no 1992.–1998. gadam, atminās ne visai ērto, tomēr nostalģisko posmu, kad mācības notika dažādajos korpusos, ko vienu no otra atdalīja atšķirīga garuma distances: reizēm ziemas spelgonī ceļš uz attālāko ēdnīcu mazākajiem bērniem bija gandrīz vai vesels pārgājiens, lai pēc aukstuma nonāktu siltiem garaiņiem pildītajā, garenajā telpā, kur pie vienkāršiem galdiem gaidīja tradicionālās skolas pusdienas. Šajā pašā ēkā, uzkāpjot pa stāvām, šaurām kāpnītēm, varēja nonākt arī bibliotēkā. Skolas administrācijai un medmāsas kabinetam bija savs korpuss, kura otrā galā savukārt atradās mūzikas kabinets; sākumskolas klases apdzīvoja vienu ēku, “lielie” – citas. Skolēniem bija “jāceļo” ne tikai pa kabinetiem, bet arī pa dažādām ēkām, apkārtējā teritorija bija gana plaša. Atsevišķa divstāvu ēka bija arī “sporta kompleksam” ar vingrošanas zālēm. Dzintaru kāpās sporta stundās ziemā notika slēpošana. Viens no trūkumiem: Dzintaros trūka savas aktu zāles, kur skolas kolektīvam un audzēkņiem pulcēties svētku brīžos. Daudzos fotoalbumos noteikti vēl tagad glabājās svinīgās pirmās skolasdienas bildes no Dzintaru laikiem: uz plašām kāpnēm, kas bija pie vienas no centrālajām koka ēkām vai “svinīgajā līnijā” laukumā Piestātnes ielas pusē.

Skolas pastāvēšanas vēsturē te strādājuši ne mazums leģendāru un iemīļotu skolotāju. Arī daudzi no kādreizējiem absolventiem – ievērojamas personības. Īpaši jāpiemin direktores: Ārija Bārupe (vadīja skolu no 1953. līdz 1983. gadam), Ilze Bērziņa (amatā no 1986.–2017. gadam) un tagadējā skolas direktore Ilze Ose.

Skolas pārbūve un remonts ievilkās vairāku gadu garumā, līdz beidzot 1998. gada mācību gads Majoru skolēniem un pedagogiem iesākās gaišās, mūsdienīgās skolas telpās (arhitekte Vera Tugaļeva). Majoru skolai mājās pārnākot, svinīgajā atklāšanā piedalījās arī toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis, kā arī Jūrmalas domes priekšsēdētājs Leonīds Alksnis. Jaunajās telpās bija moderna sporta zāle, gaiši, ērti kabineti, datorikas kabinets un plaši gaiteņi. Ziemas dārzs un skolas muzejs. Un pat sava kapela. Uzkāpjot tornītī, paveras brīnišķīgs skats uz Lielupes loku un palieņu pļavām. Vēsturiskā skolas daļa ar seno aktu zāli, kur 20. gs. sākumā bija viesojušies zīmīgi kultūras darbinieki, tapa pieejama vēl dažus gadus vēlāk. Mūsdienās skola pārtapusi par vidusskolu.

Attēli no Jūrmalas pilsētas muzeja krājuma.
Tekstu sagatavoja krājuma glabātāja Līvija Baumane-Andrejevska.