Majoru skolas vēsturiskajā ēkā arī pēc rekonstrukcijas joprojām ir kāpnes, kas ved no pirmā uz otro stāvu. Simtiem skolēnu soļu, Aspazijas garā tērpa malas pieskāriens, Rūdolfa Blaumaņa un Ernesta Birznieka-Upīša saruna, augšup un lejup kāpjoši Plūdoņa, Jēkaba Dubura, Emīla Dārziņa, Kārļa Skalbes un citu latviešu kultūras darbinieku soļi, Raiņa mulsais satraukums nākamajā dienā pēc pirmā dzejoļu krājuma iznākšanas, 1905. gada elpa, Kārļa Dziļlejas domas, ejot uz stundu. Te staigā domas par skolas dibinātāju Jāni Dumpi, atmiņas par tiem Majoru skolas puikām, kas 1916. gada rudenī kādā starpbrīdī ielēca uz Sloku garāmejošajā strēlnieku ešalonā… Garām paiet Aspazijas vienīgā radiniece – brāļameita Virēna Rozenberga, kas pa kāpnēm dodas mācīt angļu valodu, aktieris un režisors Aleksis Mierlauks, kurš aicināts Ziemassvētkos tēlot salatēvu četrdesmito gadu sākumā, aktrise Alma Ābele skolas zālē lasa Ernesta Birznieka-Upīša stāstus septiņdesmitajos – tas viss un daudz kas cits ierakstīts pakāpienos. Katrs, kurš šeit mācījies, mācījis, iegriezies, viesojies – katrs ir Majoru skolas garīgā bagātība.
Majoru skolas vēsture glabā sevī daudz vairāk, kā spēj atrast un saglabāt kāda cilvēka atmiņa. To spēj saglabāt tikai visas tautas un valsts kultūratmiņa.