Lāčplēša dienā no rīta skolēni un skolotāji aizdedzot sveces veidoja skaistu “Gaismas auseklīti”, savukārt 9.a klase devās uz Jaundubultu kapiem godināt brīvības cīņu karavīru piemiņu.

Neliels foto ieskats galerijā

1. maijs — Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena

Svētki darbam un darba cilvēkam

Latvijas valstij šī diena ir īpaši nozīmīga, jo tiek svinēti divkārši, savstarpēji saistīti svētki — tieši 1. maijā pirmoreiz tika sasaukta Latvijas Republikas Satversmes sapulce, kas izstrādāja un 1922. gadā pieņēma valsts pamatlikumu — Satversmi, kura nosaka katra mūsu valsts iedzīvotāja demokrātiskās tiesības — tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, darbu utt. 1. maijā Latvijā tiek atzīmēti arī Darba svētki. Gan pasaulē, gan mūsu valstī šos svētkus svin jau vairāk nekā simt gadu un to aktualitāte ir neapstrīdama joprojām.

Pirmoreiz par 1. maiju kā nozīmīgu dienu pasaules vēsturē tiek runāts 1886. gadā. 1884. gadā Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas arodbiedrību savienība nolēma iesniegt valdībai prasību par astoņu stundu darbadienas ieviešanu. Tā kā arodbiedrību prasība netika ņemta vērā, 1886. gada 1. maijā aptuveni četrdesmit tūkstoši strādājošo sāka streiku, kas drīz vien izvērtās par vispārēju. Masu spiediena rezultātā Amerikas Savienoto Valstu kongress 1887. gadā dažās darbu nozarēs izdeva likumu par astoņu stundu darbadienas ieviešanu. Gadu vēlāk ASV strādnieku “Darba savienība” nolēma ar 1890. gada 1. maiju no jauna uzsākt cīņu par astoņu stundu darbadienas ieviešanu. Savukārt 1889. gadā Parīzē sanākušais starptautiskais strādnieku kongress nolēma, ka 1. maijs būs tā diena, kad visās zemēs un pilsētās notiks starptautiskas manifestācijas ar prasību valdībām likuma ceļā noteikt astoņu stundu darbadienu. Kopš tā laika 1. maijs kā strādājošo starptautiskās solidaritātes diena tiek atzīmēts katru gadu. Arī Latvijā, kaut arī pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas par šiem svētkiem ir mazliet piemirsts.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un pārējās Baltijas valstu arodbiedrības uzskata, ka ir pienācis laiks strādājošajiem solidarizēties, lai aktualizētu šos jautājumus un vēlreiz liktu pievērst tiem valdības un plašākas sabiedrības uzmanību. Tieši tādēļ Baltijas valstu arodbiedrību padomes sēdē pieņemts aicinājums atjaunot darba un strādājošo solidaritātes dienas nozīmi un atbalstīt arodbiedrību aktivitātes šajā dienā.

Uzskatām, ka Darba svētku dienā katrai arodorganizācijai, nozaru arodbiedrībai un arodbiedrībām kopumā būtu jāizsaka gatavība aizstāvēt strādājošo sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses. Tikai pašu strādājošo vēlme solidarizēties un iestāties par savu interešu un tiesību aizstāvību spēs radīt demokrātisku sabiedrību un kopīgu strādājošo problēmu risināšanu valsts līmenī. Tas ir process, izaugsme un izpratne, solidarizējoties paust brīvprātīgi savu kopējo viedokli un gribu.

Svētki valstij un demokrātijai

Pirms daudziem gadiem tā bija vēsturiska diena, kad pirmo reizi sanāca Latvijas valsts pilsoņu ievēlētais pirmais Latvijas valsts parlaments. Tā bija Satversmes sapulce. Ne vācu bruņinieku jeb muižniecības pārstāvji landtāgā, ne Krievijas impērijas Valsts domes deputāti, protams, nevarēja paust latviešu tautas intereses un centienus. Piepildījās tautas mūžsenie sapņi. Rainis teica: 

“Ir tomēr patiesība,

 Ko mēs teicām,

 Un paliek taisnība,

 Ko vēstījām.”

Šoreiz — ievērojamā Latvijas politiķa, Satversmes sapulces un pirmo četru Saeimu deputāta Fēliksa Cielēna atmiņas par Satversmes sapulces sanākšanas brīdi. Tās publicētas viņa memuāru “Laikmetu maiņā” otrajā sējumā, kas izdots 1963. gadā Zviedrijā. Publikācijā “LV” redakcija respektējusi grāmatas stilu un ortogrāfiju.

Šis vienreizējais laiks 1920. gadā

Bija silta saulaina diena, kad 1920. gada 1. maijā Satversmes sapulces locekļi salasījās uz pirmo sēdi. Likās, ka pati daba uzsmaidītu šim ārkārtīgajam notikumam latviešu tautas vēsturē. Pats nams šodien bija visai svinīgs: sarkanu toņu paklājs un dekoratīvi lauru koki greznoja vestibila baltā marmora kāpnes. Pa tām nu svarīgi virzījās augšup tautas vietnieki. Gaiša bija citkārt pakrēslā tītā kuluāru zāle. Tās augstajos logos laistījās spilgta gaisma, kas it kā apskaidroja visu sejas.

Jau kādu pusstundu pirms sēdes atklāšanas deputāti pulcējās kuluāru zālē. Tautas padomes laikā, kad tur sanāca ap 80 deputātu, tā šķita patukša, bet tagad 150 Satversmes sapulces locekļi šo priekštelpu jau it kā pieblīvēja.

Deputāti, kas vakar vēl vēlēšanu cīņā bija sīvi apkarojušies, šodien laipni spieda viens otram roku, tā gribēdami izteikt savu svinīgo noskaņu lielajā vēsturiskajā dienā. Nu pirmoreiz, kopš uz zemeslodes atskanēja latviešu valodas dialekti, pulcējās vienā valsts kopībā tautas vēlēti deputāti, lai lemtu par jaunās valsts tagadni un nākotni. Pacilāta nacionāla pašapziņa, pat lepnums bija vērojams latviešu deputātu sejās. Ne tikai vēsturiskā aspektā latviešu tautas vietniekos iezīmējās pašapziņa. Tagadnes sīvo cīņu izjūtā un uzsvērtā lepnumā ieradās tie deputāti, kas paši cīnījušies par demokrātijas uzvaru. Sakauti visi tautas ienaidnieki: reakcionārie vācieši, viņu sabiedrotie niedristi, krievu ultranacionālisti un uzvarēti arī krievu un latviešu komunisti. Zeme nu ir brīva un vienota jaunajam laikmetam.

Jo pašapzinīgi kuluāros turējās sociāldemokrāti. Viņu sejas atspoguļoja uzvaru Satversmes sapulces vēlēšanās, kas devusi iespēju 58 deputātiem ienākt tautas likteņu lēmējā augstajā namā.

4. maijā aicinām svinēt Baltā galdauta svētkus

Baltā galdauta svētki ir veids kā svinēt Latvijas otro dzimšanas dienu – mūsu PAR dienu, pieminot 1990. gada 4. maiju, kad Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu – lēmumu, kas atjaunoja Latvijas suverenitāti. Tā bija diena, kad izvēlējāmies brīvību, pateicām PAR grāmatām, kas drīkst būt mūsu grāmatplauktos, PAR mūsu draugiem no visas pasaules, PAR brīvai informācijai, uzņēmīgumam un patiesai līdzdalībai.

Aicinām Jūs savā ģimenē 4.maijā svinēt Baltā galdauta svētkus!

Baltā galdauta svētku norisi aicinām veidot, vienlaikus akcentējot šādus aspektus:

• kopīga galda klāšana un svinēšana par godu Latvijai;
• baltais galdauts kā pašapziņas un lepnuma simbols;
• kopā būšana un sarunas, sadziedāšanās, sadancošanās, filmu skatīšanās, dzejas vai prozas lasījumi, izceļot savas apkaimes nozīmīgākos notikumus un godinot personības;
• senu tradīciju, nemateriālā, t. sk. kulinārā mantojuma apzināšana un godā celšana.

21. februārī programmas Latvijas skolas soma ietvaros pie mums viesojās aktieris Ēriks Vilsons ar monoizrādēm “Nezāle” 7.-9. klasēm un “Pazudušais dēls” 10.-12. klasēm.

Šodien 1.a klase un viņu skolotāja Solvita Matiņa Jūrmalas pilsētas muzejā “Izbrauca cauri Jūrmalai ar vilcienu”
Skolēni tikās ar vilciena pavadoni Nelliju, uzzināja kādas vilciena stacijas ir Jūrmalā un ar ko tās ir ievērojamas. Priedainē ir daudz priežu un čiekuru, Mellužos audzē gardas zemenes, Dzintaros jūrā izskalo dzintaru……un vēl daudz citu interesantu faktu. Bērni varēja nogaršot zemenes un pasmaržot vaivariņus.

IT_bibliotēkā

Latvijā jau 21. reizi izskanējuši Rīta un Krēslas stundu lasījumi Ziemeļvalstu literatūras nedēļas ietvaros. Šogad mūsu skolā lieliskā kompānijā savu dzimšanas dienu svinēja Pepija. Viņa saņēma lieliskus laba vēlējumus, gaisīgs balonus un daudz skaistas apsveikumu kartiņas. Tās visas apskatāmas izstādē skolas bibliotēkā.
Paldies, ceturtklasnieki un skolotājas, jūs bijāt lieliski dzimšanas dienas ballītes viesi!

aprakstsBJVŽ_tīmeklim2

Jūrmalas pilsētai – 60 | 1998. gads

Majoru pamatskolas atgriešanās vēsturiskajās telpās

1998. gada 1. septembris bija diena, kad, kļavu lapām pamazām zeltījoties, Majoru pamatskolas (tagadējā Majoru vidusskola) ēkā Smilšu ielā, Lielupes krastā tika iezvanīts absolūti jauns mācību cēliens – skolas mācībspēkiem un audzēkņiem pēc vairāku gadu “trimdas” atgriežoties savās vēsturiskajās telpās.

Patiesībā gan būtu jāprecizē, ka vēsturiskais korpuss atgriešanās momentā vēl nebija renovēts, mācību darbs tika uzsākts jaunajā, gaišajā, modernajā un lielajā piebūvē ar augsto tornīti, kamēr vecā daļa vēl tikai gaidīja galīgo atdzimšanu.

Majoru skola ir viena no vissenākajām Jūrmalas mācību iestādēm: zīmīgi, ka tieši šogad skola atzīmē savu 140. jubileju. Skola piedzīvojusi daudzas “kristības”, mainoties nosaukumiem: Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pirmmācības skola, Rīgas 73. septiņgadīgā skola, Jūrmalas septiņgadīgā skola, vēlāk – astoņgadīgā skola; kādā posmā arī – deviņgadīgā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas: Majoru pamatskola; kopš 2011. gada – Majoru vidusskola. Jāpiemin, ka 1907. gadā pie Majoru skolas izveidoja arī bērnudārzu, 1911. gadā – Majoru-Dubultu tirdzniecības skolu, kura pastāvēja līdz 1914. gadam.

Skolas izveide notika latviešu tautas pirmās atmodas posma izskaņā, kad 1879. gadā Jānis Dumpis nelielās telpās Majoros atvēra privātu skolu, ko pabalstīja muižu valde. 1882. gadā dibināja Majoru-Dubultu Labdarības biedrību, un viens no tās galvenajiem darbības virzieniem bija: uzturēt skolu, vākt līdzekļus, lai dotu iespēju skoloties arī mazturīgu ģimeņu bērniem. Biedrība rīkoja koncertus, teātra izrādes, literāros vakarus, balles, eglītes un citus sarīkojumus ar mērķi bagātināt kultūras dzīvi, kā arī vākt ziedojumus. Skolu materiāli pabalstīja arī Majoru barons Firkss. Biedrība cītīgi krāja līdzekļus, 1883. gadā nopirka gruntsgabalu un tā paša gada 14. augustā zemē lika skolas jaunās ēkas pamatakmeni. Par to atrodamas interesantas ziņas senajā presē: kopā ar pamatakmeni zemē “iemūrēja skārda dozi līdz ar dokumentiem un dažādām naudām, un gubernators, vicegubernators un Majoru īpašnieka pilnvarnieks iestādīja pa eglītei un vīnā uzdzēra veselības skolas plaukšanai.” 1884. gada 1. janvārī Majoru pamatskola sāka darbu jaunajā ēkā.

1887., kā arī 1899. gadā skolas ēku paplašināja, pārbūvēja, senajam korpusam piešķirot to apjomu, kāds saglabājās līdz pat 20. gs. 80. gadiem. Skola tika dažādi pabalstīta, piemēram: 1889. gadā, kad Dr. Johana Kristiāna Nordštrēma, Rīgas jūrmalas pirmās ūdensdziedniecības iestādes “Marienbāde” dibinātāja, mantinieki iestādi pārdeva, skolai viņi piešķīra ziedojumu 300 rubļu apmērā. Ja sākotnēji skolēnu skaits bija neliels, un skolotājs – tikai viens, ieejot 20. gadsimtā, 1901. gadā skolā jau mācījās ap 200 bērnu, strādāja 4 skolotāji (skolas priekšnieks un skolotājs Kārlis Pampe, skolotāji Kundziņš, Birzvalks un Āre).

Rakstnieks un skolotājs Kārlis Zutis (1903–1970) skolas namu nodēvējis par vienu no “Rīgas Jūrmalas ievērojamākām celtnēm” simboliskā ziņā. Ja Rīgā laikos, kad saimnieciskā un politiskā vara bija vācu un krievu tautības pārstāvju rokās, latviskās kultūras centrs bija Rīgas Latviešu biedrība, ko dēvēja par “Māmuļu”, tad Majoru-Dubultu biedrība esot “Jūrmalas Māmuļa”. Zutis atzīmējis, ka vairākos paņēmienos uzceltais divstāvu nams savas arhitektūras ziņā neesot īpaši interesants, un tā fasādē esot norādīts celšanas gads – 1882.

Tā kā nams kalpoja arī Majoru-Dubultu labdarības biedrības vajadzībām, skola reizē bija arī vietējais kultūras dzīves centrs: te atradās bibliotēka, darbojās koris, teātra trupa, notika dažādi priekšlasījumu vakari un koncerti. 1903. gadā Majoru skolā viesojās nesen no Slobodskas trimdas pārbraukušais literāts Rainis kopā ar Aspaziju, tika lasīti dzejoļi no Raiņa krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Literatūrpētnieks Antons Birkerts atmiņās pierakstījis, ka “ar vilcienu, ratos, ar kuģīšiem visdažādākajā laikā un veidā cilvēki steidzās uz Majoriem, lai ieraudzītu tur Raini…” Par vēsturisko mirkli atgādināja memoriālā plāksne, kas līdz vērienīgajai skolas nama rekonstrukcijai 20. gadsimta izskaņā atradās pie ēkas. Dažādos sarīkojumos skolā viesojās arī citi ievērojami kultūras darbinieki: Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, Vilis Plūdonis, Ernests Birznieks-Upītis, Emīls Dārziņš, Jūlijs Dievkociņš un citi.

Pirmā pasaules kara gados skola uz laiku iemājoja Majoru muižā, jo skolas telpas izmantoja karaspēka daļas. Arī Otrais pasaules karš ietekmēja skolas darbu: audzēkņus pārvietoja uz kādu ēku Turaidas ielā. Pēc vācu karaspēka aiziešanas skolēni atgriezās savās telpās.

Lielās ceļa jūtīs skola atkal bija īsi pēc Atmodas: 1991. gadā sākās skolas ēkas rekonstrukcija. Vienu mācību gadu skolas kolektīvs pavadīja Lielupes vidusskolā, bet uz turpmākajiem 6 gadiem par jauno Majoru pamatskolas mājvietu kļuva vairākas vasarnīcu tipa ēkas Dzintaros, Edinburgas prospektā. Daudzi jūrmalnieki, kuru pamatskolas gaitas ritēja posmā no 1992.–1998. gadam, atminās ne visai ērto, tomēr nostalģisko posmu, kad mācības notika dažādajos korpusos, ko vienu no otra atdalīja atšķirīga garuma distances: reizēm ziemas spelgonī ceļš uz attālāko ēdnīcu mazākajiem bērniem bija gandrīz vai vesels pārgājiens, lai pēc aukstuma nonāktu siltiem garaiņiem pildītajā, garenajā telpā, kur pie vienkāršiem galdiem gaidīja tradicionālās skolas pusdienas. Šajā pašā ēkā, uzkāpjot pa stāvām, šaurām kāpnītēm, varēja nonākt arī bibliotēkā. Skolas administrācijai un medmāsas kabinetam bija savs korpuss, kura otrā galā savukārt atradās mūzikas kabinets; sākumskolas klases apdzīvoja vienu ēku, “lielie” – citas. Skolēniem bija “jāceļo” ne tikai pa kabinetiem, bet arī pa dažādām ēkām, apkārtējā teritorija bija gana plaša. Atsevišķa divstāvu ēka bija arī “sporta kompleksam” ar vingrošanas zālēm. Dzintaru kāpās sporta stundās ziemā notika slēpošana. Viens no trūkumiem: Dzintaros trūka savas aktu zāles, kur skolas kolektīvam un audzēkņiem pulcēties svētku brīžos. Daudzos fotoalbumos noteikti vēl tagad glabājās svinīgās pirmās skolasdienas bildes no Dzintaru laikiem: uz plašām kāpnēm, kas bija pie vienas no centrālajām koka ēkām vai “svinīgajā līnijā” laukumā Piestātnes ielas pusē.

Skolas pastāvēšanas vēsturē te strādājuši ne mazums leģendāru un iemīļotu skolotāju. Arī daudzi no kādreizējiem absolventiem – ievērojamas personības. Īpaši jāpiemin direktores: Ārija Bārupe (vadīja skolu no 1953. līdz 1983. gadam), Ilze Bērziņa (amatā no 1986.–2017. gadam) un tagadējā skolas direktore Ilze Ose.

Skolas pārbūve un remonts ievilkās vairāku gadu garumā, līdz beidzot 1998. gada mācību gads Majoru skolēniem un pedagogiem iesākās gaišās, mūsdienīgās skolas telpās (arhitekte Vera Tugaļeva). Majoru skolai mājās pārnākot, svinīgajā atklāšanā piedalījās arī toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis, kā arī Jūrmalas domes priekšsēdētājs Leonīds Alksnis. Jaunajās telpās bija moderna sporta zāle, gaiši, ērti kabineti, datorikas kabinets un plaši gaiteņi. Ziemas dārzs un skolas muzejs. Un pat sava kapela. Uzkāpjot tornītī, paveras brīnišķīgs skats uz Lielupes loku un palieņu pļavām. Vēsturiskā skolas daļa ar seno aktu zāli, kur 20. gs. sākumā bija viesojušies zīmīgi kultūras darbinieki, tapa pieejama vēl dažus gadus vēlāk. Mūsdienās skola pārtapusi par vidusskolu.

Attēli no Jūrmalas pilsētas muzeja krājuma.
Tekstu sagatavoja krājuma glabātāja Līvija Baumane-Andrejevska.